Pārtikas testēšanas nodaļa

Ķīmiskā testēšana

PĀRTIKAS PRODUKTU TESTĒŠANA

J.S. Hamilton ir starptautisks uzņēmums, kas vispusīgi apvieno inspekcijas, testēšanas un konsultāciju pakalpojumus ar analītisko izpēti, ko veic mūsu pašu laboratorijās.

 

Katru dienu dažādās J.S. Hamilton laboratorijās tiek veiktas simtiem analīzes, lai identificētu pārtikas drošības apdraudējumus un lai noteiktu pārtikas mikrobioloģisko kvalitāti, organoleptiskās īpašības un fizikāli ķīmiskos parametrus. Laboratoriskā testēšana ir galvenais uzņēmuma darbības virziens, tāpēc J.S. Hamilton ir visaptverošs partneris dažādām pārtikas rūpniecības nozarēm.

FIZIKĀLI-ĶĪMISKĀS ANALĪZES

Fizikāli-ķīmiskās analīzes ir izmeklējumi, kas papildina mikrobioloģiskajās analīzēs vai sensoriskajā un organoleptiskajā testēšanā iegūto informāciju. Šāda testēšana ļauj apkopot nepieciešamo informāciju par produkta sastāvdaļām (piemēram, olbaltumvielām, taukiem, ūdeni, šķiedrvielām, sāli vai pelniem), mikro- un makroelementiem, vitamīniem un piesārņojumu (piemēram, smagajiem metāliem, pesticīdiem, policikliskajiem aromātiskajiem ogļūdeņražiem vai dioksīniem) vai pārtikas piedevu klātbūtni.

 

J.S. Hamilton laboratorijas piedāvā visaptverošu testēšanu, kas tās visplašākajā nozīmē atbilst klientu prasībām par pārtikas nekaitīguma un kvalitātes noteikšanu.

PIESĀRŅOJUMA UN ATLIEKVIELU TESTĒŠANA

Patērētāju tiesību aizsardzība un tirgus stabilitāte ir Eiropas Savienības pārtikas nekaitīguma politikas galvenie mērķi. Katram tirgū pieejamajam produktam būtu jāatbilst specifikācijās noteiktiem standartiem gan attiecībā uz pamatparametriem, gan vielām, kas kaitē patērētāju veselībai un dzīvībai, kuru kopējais daudzums nedrīkst pārsniegt likumdošanā noteikto līmeni. Progresējošas lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības ķimikalizācijas dēļ ir nepieciešams kontrolēt piesārņojuma atlieku līmeni pārtikas produktos un dzīvnieku barībā.

 

Piesārņojuma testēšana prasa ciešu sadarbību starp klientu un laboratoriju. Šāda sadarbība palīdz identificēt draudus, noteikt konkrētus testēšanas mērķus un piemērot atbilstošu analītisko metodi.

 

Galvenie piesārņotāji, kas ietekmē pārtikas nekaitīgumu, ir antibiotiku, medikamentu, pesticīdu, dioksīnu, polihlorēto bifenilu, mikotoksīnu, policiklisko aromātisko ogļūdeņražu, akrilamīda, melamīna un smago metālu atliekas kā arī toksīni no dārzeņiem.

VETERINĀRMEDICĪNAS ZĀĻU ATLIEKAS

Antibiotikas un citi medikamenti bieži tiek izmantoti cilvēku un dzīvnieku ārstēšanai. Šo vielu izgudrošana un izmantošana tiek uzskatīta par 20. gadsimta medicīnas lielāko sasniegumu.

 

Tomēr, ja šīs vielas ir atrodamas muskuļaudos, dzīvnieku subproduktos vai dzīvnieku izcelsmes produktos (piemēram, pienā, olās, medū), tās var kļūt par iespējamo cēloni negatīvai ietekmei uz patērētāju veselību. Lielākā daļa šādu gadījumu rodas neievērojot noteiktu pagarinājuma periodu, piemērojot veterināro medikamentu devas, kas neatbilst indikācijām, neievērojot medikamentu lietošanas rekomendācijas vai lietojot tos neatbilstošām dzīvnieku sugām. Lai aizsargātu Eiropas Savienības valstu patērētāju veselību, ir ieviesti vairāki ierobežojumi un noteikumi, kas precizē antibiotiku un citu medikamentu lietošanu produktīvajiem dzīvniekiem.

 

Veterināro medikamentu atlieku klātbūtnes uzraudzība ir ļoti kompleksa un sarežģīta, jo šie medikamenti veido dažādas grupas (atsevišķu savienojumu ķīmisko struktūru atšķirību dēļ) un dzīvnieku metabolisms spēcīgi ietekmē atlieku klātbūtni gala produktā. Atliekvielu testēšanā, kas salīdzinoši ātri ļauj izvērtēt neapstrādātu izejvielu partijas, izmanto mikrobioloģiskā skrīninga metodes un jaunākās testēšanas metodes (kombinējot šķidruma hromatogrāfiju un gāzu hromatogrāfiju tandēmā ar masspektrometriju).

 

Padziļinātākas testēšanas metodes tiek izstrādātas un validētas J.S. Hamilton Poland Sp. z o.o. laboratorijās Gdiņā, nodrošinot arvien plašāku savienojumu noteikšanu dažādos pārtikas produktos, ņemot vērā stingrākos noteikumus par maksimālo atlieku daudzuma samazināšanu dažāda veida produktos. Lielākā daļa šo metožu ir apstiprinātas zemākā iespējamā atlieku līmeņa noteikšanai, tāpēc tās var izmantot, lai uzraudzītu produktus, kas ir “brīvi” no veterinārajiem medikamentiem.

AUGU AIZSARDZĪBAS LĪDZEKĻU ATLIEKAS

Pesticīdu lietošana lauksaimniecībā ir izraisījusi ievērojamu graudaugu ražas pieaugumu un samazinājusi saslimšanu biežumu lauksaimniecības dzīvniekiem, tādējādi palielinot pārtikas nozares ražošanas efektivitāti.  Tomēr pesticīdu atliekas gatavajā ražojumā ir ļoti nevēlamas, jo ir pierādīta to negatīvā ietekme uz cilvēka organismu (tām ir teratogēns, mutagēns un kancerogēns potenciāls). Šī iemesla dēļ ir svarīgi pastāvīgi uzraudzīt pesticīdu atlieku (un to transformācijas produktu) klātbūtni pārtikā.

 

Tā kā pesticīdu atlieku līmenis produktos ir zems, to drošai un precīzai identificēšanai ir nepieciešams izmantot piemērotas izolācijas un bagātināšanas metodes. Tomēr gan produktu, gan savienojumu, kas pieder pesticīdu grupai, daudzveidība apgrūtina vienotas, universālas metodes izveidi visiem pesticīdu veidiem visos iespējamos pārtikas produktos, tāpēc, lai veiktu šādu analīzi noteiktā produktu veidā, ir nepieciešams atrast kompromisu starp nosakāmo savienojumu skaitu, to noteikšanas līmeni, noteikšanai nepieciešamo laiku un ieguldīto darbu, kā arī izmantotā analītiskā instrumenta izmaksām un sarežģītību. J.S. Hamilton Poland Sp. z o.o. laboratorijas Gdiņā jau gadiem uzrauga pesticīdu atlieku klātbūtni, nepārtraukti uzlabojot analītiskās metodes un paplašinot nosakāmo pesticīdu klāstu. Laboratorijas piedāvā vairākas dažādas sarežģītības metodes pesticīdu atlieku noteikšanai dažādām analītu grupām un dažādiem savienojumiem.

DIOKSĪNI UN POLIHLORĒTIE BIFENILI

Polihlorētie dibenzo-p-dioksīni (PCDD) un polihlorētie dibenzofurāni (PCDF) tiek saukti par dioksīniem – tā ir vairāk nekā 200 līdzīgas ķīmiskās struktūras vielu grupa (radniecīgas vielas), kas atšķiras ar hlora atomu stāvokli un skaitu molekulā un ir ar pierādītu toksisku ietekmi uz dzīviem organismiem. Saskaņā ar vairākiem pētījumiem, līdzīgs toksiskuma mehānisms ir arī polihlorētajiem bifeniliem (PCB).
17 dioksīniem radniecīgas vielas, kas satur 4 līdz 8 hlora atomus, var īpaši kaitēt cilvēku veselībai. Ļoti toksiski PCDD un PCDF savienojumi ir tie, kuros hlora atomi ir otrajā, trešajā, septītajā un astotajā pozīcijā, piemēram 2, 3, 7, 8-tetrahlordibenzo-p-dioksīns (TCDD). Atsevišķas dioksīniem un polihlorētiem bifeniliem radniecīgās vielas  var būt ar dažādu toksiskumu cilvēku un dzīvnieku organismiem, tāpēc rezultātu izteikšanā tiek izmantoti attiecīgi pārrēķina koeficienti, kas pazīstami kā toksiskuma faktori. Toksiskuma ekvivalences koeficientu (TEF) izmantošana dod iespēju izteikt radniecīgo vielu toksiskumu summu un atvieglo riska novērtējumu. Noteikšanas rezultāti tādējādi tiek izteikti summējot visu dioksīnu un dioksīniem līdzīgo polihlorēto bifenilu toksiskuma ekvivalentus (TEQ), kas ir atsevišķu radniecīgo vielu un to toksiskumu summa. TEQ vērtība parāda, cik reižu savienojuma toksicitāte cilvēkam ir mazāka par vistoksiskāko radniecīgo vielu (proti, 2, 3, 7, 8-TCDD ar TEF = 1).

MIKOTOKSĪNI

Mikotoksīni ir toksiskas vielas, ko producē dažādu sugu pelējuma sēnītes, galvenokārt Aspergillus, Penicilium un Fusarium. Faktori, kas ietekmē mikotoksīnu veidošanos, ietver sēnīšu celmu, substrāta veidu, mitrumu un apkārtējās vides temperatūru, ūdens saturu produktā un gatavības pakāpi. Mikotoksīni var izraisīt vairākas saslimšanas. Tie ir toksiski, ja uzņemti lielos daudzumos, bet ilgtermiņā pat nelielas devas var radīt draudus veselībai. Papildus kaitējumam veselībai mikotoksīni var radīt milzīgus ekonomiskos zaudējumus.

 

Ir identificēti vairāk nekā 300 mikotoksīni, tostarp aflatoksīni un trichothecenes mikotoksīni (deoksinivalienols, T-2 toksīns, HT-2 toksīns un nivalenols), zearalenons, fumonizīns, ohratoksīns A, patulīns un melno graudu alkaloīdi.

 

Jau 1960. gadu sākumā, neilgi pēc mājputnu epidēmijas Anglijā, J.S. Hamilton Poland Sp. z o.o. Gdiņā sāka interesēties par mikotoksīnu satura noteikšanas izpēti. Analītiskās darbības gadu gaitā turpinājās un šobrīd balstās uz hromatogrāfijas metodēm –  šķidruma hromatogrāfiju ar fluorimetrisko noteikšanu vai šķidruma hromatogrāfiju apvienojumā ar tandēma masspektrometriju.

 POLICIKLISKIE AROMĀTISKIE OGĻŪDEŅRAŽI

Policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži (PAO) (to starp benzo(a)pirēns) ir policikliski ogļūdeņraži, kas satur kondensētus benzola gredzenus. Tie veidojas sadegšanas procesā (koksnes dedzināšanas procesā, smēķējot cigaretes vai asfalta ražošanā). Tie var parādīties pārtikā termiskās apstrādes ceļā (cepšana, kūpināšana un grilēšana) vai vides piesārņojuma dēļ.

 

PAO klātbūtne pārtikā nav vēlama, jo tiek uzskatīts vai par daudziem ir pierādīts, ka tie ir ar genotoksisku, kancerogēnu un mutagēnu iedarbību. PAO uzraudzība pārtikas produktos ir ražotāju intereses objekts jau daudzus gadus. J.S. Hamilton Poland Sp. z o.o. laboratorijām ir atbilstoša analītiskā metodoloģija, kas, ņemot vērā dažādus maksimāli pieļaujamos līmeņus, ļauj noteikt PAO dažāda veida pārtikas produktos.

CITS ĶĪMISKAIS PIESĀRŅOJUMS

Pārtikai jābūt patērētājam drošai. Šis ir vissvarīgākais princips, kas minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002, kas nosaka, ka drošība un patērētāju uzticēšanās Kopienā un trešajās valstīs ir ļoti svarīga. Maksimāli pieļaujamais kaitīgo vielu daudzums ir norādīts Komisijas 2006. gada 19. decembra Regulā (EK) Nr. 1881/2006, kurā ir minētas šādas piesārņojošo vielu grupas:

 

  • nitrāti,
  • mikotoksīni,
  • smagie metāli,
  • 3-monohlorpropāna-1,2-diols,
  • dioksīni un polihlorētie difenili ar dioksīniem līdzīgu efektu,
  • polihlorētie bifenili, kas neuzrāda dioksīniem līdzīgu efektu,
  • policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži,
  • melamīns un tā strukturālie analogi,
  • augiem specifiski toksīni.

SMAGIE METĀLI

Smagie metāli ir pārtikas piesārņotāji, kas iekļūst pārtikas produktos no apkārtējās vides. Saskaņā ar pieejamo literatūru, lielākā daļa augu un augu izcelsmes produktu, piemēram, maize un visi graudaugi, zivis un jūras veltes ir visneaizsargātākie pret piesārņojumu, ko rada smagie metāli. Visbiežākie un visbīstamākie pārtikā sastopamie smagie metāli ir kadmijs, svins, dzīvsudrabs un arsēns. Ilgstoši paaugstināta šo elementu iedarbība var palielināt risku saslimt ar vēzi un izraisīt nervu sistēmas darbības traucējumus, kā arī traucēt imūnās funkcijas.

 

J.S. Hamilton Poland Sp. z o.o. saprot smago metālu uzraudzības nozīmīgumu, un Gdiņas laboratorija piedāvā atbilstoši attīstītas testēšanas metodes, kas atbilst Polijas un starptautiskajiem standartiem, kā arī pašas laboratorijas izstrādātas testēšanas procedūras. Testēšanā tiek izmantotas progresīvākās ierīces – mineralizētāji, ierosināšanas izraisītas plazmas emisijas spektrometri un plazmas indukcijas masas spektrometri.

UZTURVĒRTĪBAS NOTEIKŠANA

Patērētāju informēšanu par produktu uzturvērtību regulē piemērojamie tiesību akti. Pareizs pārtikas produktu marķējums, kas atbilst pārtikas aprites tiesību aktu prasībām, ir neaizstājams elements tirgū pieejamās pārtikas drošības nodrošināšanai. Etiķetē jānorāda produktu enerģētiskā vērtība un tauku, piesātināto taukskābju, ogļhidrātu, cukura, olbaltumvielu un sāls saturs. Ja tehnoloģiskajā procesā nav izmantots sāls, blakus uzturvērtības aprakstam var minēt, ka sāls saturs ir veidojies tikai produktā esošā dabiskā nātrija satura dēļ. Obligāti norādāmo uzturvērtības informāciju var papildināt ar informāciju par mononepiesātināto taukskābju, polinepiesātināto taukskābju, polinepiesātināto spirtu, cietes, šķiedrvielu, vitamīnu un minerālvielu daudzumu. Tas ir noslēgts saraksts, tāpēc to nav iespējams papildināt ar uzturvērtības papildu informāciju (piemēram, polinepiesātināto taukskābju atsevišķām sastāvdaļām).

 

Uzturvērtības informācija jānorāda gramos uz 100 gramiem vai 100 mililitriem, tomēr papildus var norādīt informāciju par uzturvielas daudzumu pārtikas produkta vienībā vai porcijā. Konkrētu uzturvielu daudzumu pārtikas produktā nosaka norādot vidējās vērtības pamatojoties uz:

 

  • Pārtikas produktu laboratoriskās testēšanas rezultātiem.
  • Izmantoto sastāvdaļu faktiskajām pašreizējām vidējām vērtībām.
  • Vispārpieņemtajiem datiem.

 

Ražotājs var izmantot atbilstošus laboratorijas testus (ieteicams pārstrādātiem un saliktiem produktiem) vai veikt atbilstošus matemātiskos aprēķinus, pamatojoties uz esošajiem datiem un zināšanām par tehnoloģisko procesu. Tomēr abos gadījumos, lai iekļautu visas produkta sastāvdaļas, ir nepieciešamas atbilstošas zināšanas par produktu.

VITAMĪNI

Vitamīni ir būtisks elements organisma pareizai darbībai, tāpēc vitamīnu līmenis ir viens no svarīgākajiem pārtikas produktu un atbilstošu tehnoloģisko procesu kvalitātes rādītājiem.

 

Vitamīni var būt dabiskas izcelsmes vai sintētiski ražoti, un to testēšana dažādo struktūru un īpašību dēļ ir ārkārtīgi sarežģīta.

 

Atkarībā no vitamīnu klasifikācijas un struktūras, tiek izmantotas dažādas analītiskās metodes. Visbiežāk izmanto hromatogrāfijas metodes (šķidruma hromatogrāfija ar fluorescenci vai spektrofotometriju) vai mikrobioloģiskās metodes. Retāk lietotas ir fermentatīvās vai titrēšanas metodes.

 

Vitamīnu (noteikti Regulas 1169/2011 XIII pielikuma tabulā) daudzumu, ja tas ir pietiekami liels, var norādīt uz produkta iepakojuma. Vērā ņemamais daudzums tiek aprēķināts izmantojot raksturīgās attiecības:

 

  • 15% no ieteicamajām devām uz 100 g vai 100 ml produktiem, kas nav dzērieni,
  • 7,5% no ieteicamajām devām uz 100 ml dzērieniem,
  • 15% no ieteicamajām devām porcijai, ja iepakojums satur tikai vienu porciju.

PĀRTIKAS PIEDEVAS

Pārtikas piedevu izmantošanas ideja ir pastiprināt pārtikas produkta garšu, paaugstināt produkta stabilitāti, atvieglot tehnoloģisko procesu un bieži vien padarīt produktu pievilcīgāku. ES tiesību akti pārtikas piedevas definē kā “jebkuru vielu, kas pati par sevi netiek uzņemta uzturā vai netiek izmantota kā raksturīga pārtikas sastāvdaļa neatkarīgi no tās iespējamās uzturvērtības, kas apzināti tiek pievienota pārtikai tās ražošanas, pārstrādes, sagatavošanas, apstrādes, iepakošanas, transportēšanas un uzglabāšanas laikā tehnoloģisku apsvērumu dēļ un izraisa vai var izraisīt vielas vai tās atvasinājumu tiešu vai netiešu kļūšanu par pārtikas sastāvdaļu.”

 

Pārtikas piedevas lietošanu var atļaut tikai tad, ja tā atbilst šādiem nosacījumiem:

 

  • izmantošana ieteiktajā daudzumā neapdraud patērētāju veselību;
  • pastāv pamatota tehnoloģiska vajadzība, kuru nevar izpildīt jebkurā citā veidā;
  • tās izmantošana nav maldinoša un patērētājiem sniedz priekšrocības.

 

Pārtikas piedevu izmantošana rada nepieciešamību izmantot attiecīgas metodes, lai noteiktu, vai nav pārsniegts pieļaujamais līmenis. Šim nolūkam J.S. Hamilton Poland Sp. z o.o. laboratorija Gdiņā izmanto dažādas testēšanas metodes – hromatogrāfiju (gāzu hromatogrāfiju, šķidruma hromatogrāfiju, plānslāņa hromatogrāfiju), spektrofotometriju, spektroskopiju (ICP-OES un ICP-MS) un destilāciju.

VILTOŠANA

Pārtikas produktu viltošana ir problēma, ar ko cilvēki saskaras kopš atklāja, ka pārtikas ražošana var būt ienesīga. Šobrīd pārkāpumi ir konstatēti gandrīz visām pārtikas grupām, kas šo aspektu padara par vienu no nopietnākajām problēmām. Var viltot pienu un piena produktus, šokolādi un šokolādes produktus, gaļu un gaļas produktus, augu eļļas, augļu un dārzeņu sulas, medu un alkoholiskos dzērienus.

 

Falsifikācijas pakāpes novērtējums var tikt balstīts uz nepareizu informāciju uz iepakojuma (kas ir saistīts ar sastāvdaļas pievienošanu, kas nav norādīta), informācijas trūkumu par izmantotajiem konservantiem vai nepareizi izmantotu produkta nosaukumu (piemēram, produkta nosaukums ir “sviests”, bet tas ir ražots arī no citas izcelsmes taukvielām, ne tikai piena taukiem). Bieži vien dārgāka sastāvdaļa tiek aizstāta ar lētāku (pat ar sastāvdaļām, kuras nedrīkst atrasties pārtikas produktos – tāpat kā gadījumā ar melamīna pievienošanu bērniem paredzētajam pienam pirms dažiem gadiem).

 

Lai noteiktu pārtikas viltošanu, nepieciešamas atbilstošas metodes – gan tradicionālās metodes (piemēram, piena sasalšanas punkta noteikšana, lai noteiktu atšķaidīšanu ar ūdeni, vai Lugola šķīduma pievienošana gaļai, lai noteiktu cietes piedevu pievienošanu), gan arī fermentatīvās, ģenētiskās, mikroskopiskās vai instrumentālās metodes – hromatogrāfija, izotopu noteikšana, spektrofotometrija un spektrālās metodes.

 

Lai izvēlētos pareizo metodiku, nepieciešama vispusīga sadarbība starp klientu un laboratoriju, jo ir jāizvēlās ne tikai izmantojamā tehnika, bet, pirmkārt, jāidentificē darbības virziens, lai palīdzētu atklāt iespējamo īpašību, kas atbild par konkrēto viltojumu.

 RADIĀCIJA

Eksperimenti ar pārtikas apstarošanu tika aizsākti Amerikas Savienotajās Valstīs pirms Otrā pasaules kara. Tomēr tikai pēc Otrā pasaules kara uzplauka kodolenerģijas izmantošana pārtikas fiksācijas tehnoloģijās, jo kara gados izstrādātajām kodoltehnoloģijām vajadzēja atrast mierpilnu pielietojumu. Pārtikas nozare saskatīja potenciālos ieguvumus no pārtikas produktu glabāšanas laika pagarināšanas.

 

Pārtikas produktu apstarošana sevī ietver produktu pakļaušanu radioaktīvā kobalta 60 vai cēzija 137, gamma staru vai liela ātruma elektronu staru iedarbībai. Šo darbību rezultātā ķēdes reakcija nomāc augļu un dārzeņu pūšanu, nomāc dārzeņu dīgšanu un augļu nogatavošanos, nogalina baktērijas un neitralizē piemaisījumus. Pārtikas apstarošana ir pieņemama (ja tā ir tehniski pamatota), ja tā nerada draudus cilvēku veselībai un dzīvībai.

UZGLABĀŠANAS UN STABILITĀTES TESTI

Pārtikas produktu uzglabāšanas laikā var rasties izmaiņas, kas ietekmē produktu kvalitāti un var apdraudēt funkcionālās vērtības, pieņemamību patērētājiem un bieži vien arī cilvēku veselību. Visiem produktiem ir to derīguma termiņš, t.i. datums, kurā fizikāli-ķīmiskās un mikrobioloģiskās kvalitātes rādītāji iekļaujas piemērojamo noteikumu noteiktajos limitos, tiek saglabāta uzturvērtība un sensoriskās pārmaiņas nerada pieņemamības samazinājumu. Vispārējās pārtikas nekaitīguma prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28 janvāra Regulā (EK) Nr. 178/2002, aizliedz pārtikas laišanu tirgū, ja tā ir bīstama, kaitīga vai nav piemērota patēriņam. Derīguma termiņa noteikšana ļauj novērtēt produktu izmaiņu apjomu un virzienu laika gaitā. Izpēte var izpausties kā:

 

  • normatīva produktu testēšana, kad produktus uzglabā noteikto uzglabāšanas laiku atbilstoši specifikācijām vai standartiem (temperatūra, relatīvais mitrums, apgaismojums), kas ir piemērojama galvenokārt zemas apstrādes un ātri bojājošiem produktiem.
  • testēšana paātrinātos apstākļos – paātrinātās novecošanās testi, kas veikti pastiprinot izvēlētus ārējos faktorus, visbiežāk paaugstinot temperatūru un/vai mitrumu, vai izmantojot UV apstarošanu.

 

Paātrinātās pārbaudes ļauj ātri novērtēt produkta derīguma termiņu, bet mākslīgo apstākļu dēļ ir nepieciešams veikt apstiprināšanu standarta apstākļos, lai pārliecinātos par produktu kvalitāti un drošību faktiskā glabāšanas laika beigās. Paātrināto uzglabāšanas testu veikšana, lai noteiktu izturību, nav viegla. Visos posmos no projekta izstrādes un pētījumu veikšanas līdz gala rezultātu kopsavilkumam nepieciešama cieša sadarbība starp laboratoriju un ražotāju. J.S. Hamilton Poland Sp. z o.o. ir daudzu gadu pieredze šajā jomā, tāpēc mēs varam palīdzēt ražotājiem, kas darbojas pārtikas tirgū.