Ditiokarbamāti – fungicīdu grupas pesticīdi

Augu aizsardzības līdzekļi tajā skaitā ditiokarbamāti, saukti arī par pesticīdiem, ir ķīmiskas vielas vai to maisījumi, ko izmanto, lai apkarotu kaitēkļus, likvidētu nevēlamu veģetāciju, apkarotu patogēnās sēnes vai mērķtiecīgi ietekmētu augu attīstības ātrumu un veidu. Pesticīdi tiek plaši izmantoti aptuveni kopš 1940. gada. Šajā laikā tie ir veicinājuši lauksaimniecības attīstību, ļaujot iegūt daudz augstāku un veselīgāku ražu, kas ir svarīgi nemitīgi pieaugošā iedzīvotāju skaita un pieaugošā pārtikas pieprasījuma dēļ. No plašā savienojumu klāsta, kas iedalīti dažādās grupās, mēs apskatīsim vienu grupu, ko sauc par ditiokarbamātiem (DTC).

Ar ditiokarbamātiem saistītās īpašības un riski
Ditiokarbamāti pieder pie fungicīdu grupas, ko parasti izmanto Eiropas lauksaimniecībā un dārzkopībā. Starp ditiokarbamātiem var izdalīt trīs apakšklases, kas definētas, pamatojoties uz oglekļa ķēdes struktūras atšķirībām, proti: dimetilditiokarbamāti (DMDC), piemēram, zirams, tirams un ferbāms, etilēnbisditiokarbamāti (EBDC), piemēram, manebs, zinebs un mankocebs, un propilēnbisditiokarbamāti (PBDC), piemēram, propinebs.

Ditiokarbamāti ir grupa, kam raksturīga zema akūtā toksicitāte, taču daži no tiem var izraisīt veselības problēmas, ieelpojot, nonākot saskarē ar ādu vai norijot. Potenciāli vienreizējas ditiokarbamāta līdzekļu devas nav kaitīgas, taču, ja tās tiek lietotas regulāri, tās var uzkrāties organismā, padarot tās daudz bīstamākas. Pārmērīga ditiokarbamātu pesticīdu lietošana var izraisīt lauksaimniecības produktu un no tiem ražoto pārtikas piesārņojumu. Ja cilvēki lieto pārtiku, kurā ir pārsniegts pieļaujamais ditiokarbamātu daudzums, tas var izraisīt endokrīnās sistēmas traucējumus, reproduktīvās anomālijas, paaugstinātu specifisku vēža risku, kā arī paaugstinātu demences risku, kā arī var izraisīt traucējumus perifērajā un centrālajā nervu sistēmā.

Problēmas saistībā ar ditiokarbamātu noteikšanu
Pateicoties pastāvīgi augošajai patērētāju informētībai, pieaug arī viņu interese par pārtikas drošību un kvalitāti. Pesticīdu atliekas ir viena no ķīmisko pārtikas piesārņotāju grupām, kas rada lielas cilvēku bažas, kas ir saistīts ar to iespējamo apdraudējumu videi un cilvēku veselībai. Tāpēc pesticīdu atliekvielu satura pārtikā uzraudzība ir tik svarīga, un tiesību akti par pesticīdu atliekām ir ierobežojoši un pastāvīgi tiek grozīti. Eiropas Savienības tiesību aktos ditiokarbamāta atliekas pārtikā definē kā oglekļa disulfīda (CS2) summu, kas rodas, lietojot ditiokarbamāta augu aizsardzības līdzekļus, kas satur manebu, mankocebu, metiramu, propinebu, tiuramu vai zirāmu.

Tā kā ditiokarbamāti ir ļoti nestabili augu produktos, kas rada analītiskas problēmas. Ditiokarbamāti sadalās līdz CS2 un atbilstošajam amīnam, jo ​​īpaši saskarē ar ūdeni un skābām augļu sulām – kas nozīmē, ka paraugus nevar sagatavot izmantojot homogenizatoru. Viena no papildu grūtībām ditiokarbamātu noteikšanā ir šīs grupas savienojumu zemā šķīdība ūdenī, kas neļauj izmantot standarta procedūras pesticīdu atlieku noteikšanai. Šajā gadījumā ir nepieciešams izmantot polāros šķīdinātājus. Turklāt daži augi (piemēram, ziedkāposti, ķiploki, sīpoli, brokoļi, kāposti) dabiski satur sēra savienojumus, kas, tāpat kā ditiokarbamāti, sadalās līdz CS2, tāpēc ir iespējams iegūt kļūdaini pozitīvus rezultātus.

Analītiskās metodes un testēšanas rezultāti
Ditiokarbamātu atliekvielu noteikšanai visbiežāk izmanto spektrofotometriskās un hromatogrāfiskās metodes, kas izsaka rezultātu kā CS2 summu. J.S. Hamilton laboratorijā mēs izmantojam gāzu hromatogrāfijas tehniku ​​kopā ar masas spektrometriju (GC-MS).

1. tabulā ir parādīti Hamilton UO-Technology laboratorijas Pesticīdu atlieku analīzes laboratorijā veikto ditiokarbamāta atlieku testu rezultāti. Dati attiecas uz paraugiem, kas analizēti divu mēnešu laikā – 2024. gada jūnijā un jūlijā. Ditiokarbamātu ekstrakcija tika veikta, izmantojot parauga karsēšanas metodi alvas hlorīda šķīdumā atšķaidītā sālsskābē. Ekstrakcija tika veikta divfāžu sistēmā izooktāna klātbūtnē. Šķīdumu atdzesēja un atdalīja izooktāna slāni un tam tika veikta GC-MS analīze. Periodā, par kuru testēšanas rezultāti tika apkopoti, dominē sezonālie augļu paraugi, kas tiek novākti jūnija un jūlija mijā.

Pamatojoties uz tabulā redzamajiem datiem, var novērot, ka ditiokarbamātu atliekvielas bija sastopamas visu veidu pārbaudītajos paraugos. Tomēr tikai divi ķiploku paraugi pārsniedza maksimālo atliekvielu līmeni (MRL). Iemesls novērotajam pārsniegumam var būt dabiskais sēra savienojumu saturs, kas izkropļo gala rezultātu. Produktu grupā, kas testēšanas laikā rada līdzīgas grūtības, galvenokārt ietilpst kāpostu un sīpolu dārzeņi, piemēram: brokoļi, kāposti, sīpoli, ķiploki, ziedkāposti, kolrābji, redīsi, rāceņi, puravi un ķiploki.

1. tabula. Ditiokarbamāta (DTC) atlieku testu rezultātu saraksts paraugos no 2024. gada jūnija līdz jūlijam.

* Maksimālais atliekvielu līmenis saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005.gada 23.februāra Regulu (EK) Nr.396/2005 par maksimāli pieļaujamo pesticīdu atlieku daudzumu augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un barībā, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414 / EEK, ar grozījumiem