Ķīmiskā testēšana

Fizikāli-ķīmiskās analīzes ir izmeklējumi, kas ļauj uzzināt nepieciešamo informāciju par produkta sastāvdaļām, tā fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām.

J.S. Hamilton laboratorijas piedāvā visdažādākajiem pārtikas uz dzīvnieku barības produktiem noteikt:

• uzturvielu sastāvu, tajā skaitā olbaltumvielu jeb proteīna saturu, cukurus, pelnus, mitrumu, taukus tajā skaitā piesātinātās taukskābes un transtaukskābes, šķiedrvielas, ogļhidrātus, sāls saturu, holesterīna saturu, aminoskābju profilu
• produktu raksturojošās īpašības, piemēram, pH, skābumu, ūdens aktivitāti (aw), kušanas un sastingšanas punktu u.c.
• Mikro un makro elementu saturu: Ca, Na, K, Mg, P, Fe, Se, Mn, Zn, Cu, Al, Sn, Ni, Co, Cr, B, Mo, I
• Produkta svaigumu raksturojošos rādītājus, piemēram, skābes skaitlis, peroksīda skaitlis, anizidīna skaitlis, gaistošo bāzu slāpeklis (TVB-N), histamīns u.c.

J.S. Hamilton laboratorijas piedāvā visaptverošu testēšanu, kas tās visplašākajā nozīmē atbilst klientu prasībām par pārtikas nekaitīguma un kvalitātes noteikšanu.

Patērētāju informēšanu par produktu uzturvērtību regulē piemērojamie tiesību akti. Pareizs pārtikas produktu marķējums, kas atbilst pārtikas aprites tiesību aktu prasībām, ir neaizstājams elements tirgū pieejamās pārtikas drošības nodrošināšanai. Etiķetē jānorāda produktu enerģētiskā vērtība un tauku, piesātināto taukskābju, ogļhidrātu, cukura, olbaltumvielu un sāls saturs. Ja tehnoloģiskajā procesā nav izmantots sāls, blakus uzturvērtības aprakstam var minēt, ka sāls saturs ir veidojies tikai produktā esošā dabiskā nātrija satura dēļ. Obligāti norādāmo uzturvērtības informāciju var papildināt ar informāciju par mononepiesātināto taukskābju, polinepiesātināto taukskābju, polinepiesātināto spirtu, cietes, šķiedrvielu, vitamīnu un minerālvielu daudzumu.

Uzturvērtības informācija jānorāda gramos uz 100 gramiem vai 100 mililitriem, tomēr papildus var norādīt informāciju par uzturvielas daudzumu pārtikas produkta vienībā vai porcijā.

J.S. Hamilton laboratorijas piedāvā uzturvērtības noteikšanu gan atbilstoši Eiropas Savienības likumdošanai, gan arī Amerikas Savienoto Valstu, Kanādas un citu valstu īpašajām prasībām.

Sazinieties ar mums, lai saņemtu Jūsu vajadzībām atbilstošāko piedāvājumu!

Vitamīni ir būtisks elements organisma pareizai darbībai, tāpēc vitamīnu līmenis ir viens no svarīgākajiem pārtikas produktu un atbilstošu tehnoloģisko procesu kvalitātes rādītājiem.

Vitamīni var būt dabiskas izcelsmes vai sintētiski ražoti, un to testēšana dažādo struktūru un īpašību dēļ ir ārkārtīgi sarežģīta.

Atkarībā no vitamīnu klasifikācijas un struktūras, tiek izmantotas dažādas analītiskās metodes. Visbiežāk izmanto hromatogrāfijas metodes (šķidruma hromatogrāfija ar fluorescenci vai spektrofotometriju) vai mikrobioloģiskās metodes. Retāk lietotas ir fermentatīvās vai titrēšanas metodes.

Vitamīnu (noteikti Regulas 1169/2011 XIII pielikuma tabulā) daudzumu, ja tas ir pietiekami liels, var norādīt uz produkta iepakojuma. Vērā ņemamais daudzums tiek aprēķināts izmantojot raksturīgās attiecības:

• 15% no ieteicamajām devām uz 100 g vai 100 ml produktiem, kas nav dzērieni,
• 7,5% no ieteicamajām devām uz 100 ml dzērieniem,
• 15% no ieteicamajām devām porcijai, ja iepakojums satur tikai vienu porciju.

J.S. Hamilton laboratorijas piedāvā veikt šādu vitamīnu satura noteikšanu dažādos pārtikas un dzīvnieku barības produktos:

• Taukos šķīstošie vitamīni un to provitamīni: A (retinols), E (alfa tokoferols), D2 (ergocalciferols), D3 (holecalciferols); K1 (filokinons); K2 (menakinons), beta karotīns
• Ūdenī šķīstošie vitamīni: B1 (tiamīns), B2 (riboflavīns), B3 (PP jeb naicīns), B5 (pantotēnskābe), B6 (piridoksīns), B7 (biotīns), B9 (folijskābe), B12 (ciānkobalamīns), C

Patērētāju tiesību aizsardzība un tirgus stabilitāte ir Eiropas Savienības pārtikas nekaitīguma politikas galvenie mērķi. Katram tirgū pieejamajam produktam būtu jāatbilst specifikācijās noteiktiem standartiem gan attiecībā uz pamatparametriem, gan vielām, kas kaitē patērētāju veselībai un dzīvībai, kuru kopējais daudzums nedrīkst pārsniegt likumdošanā noteikto līmeni. Progresējošas lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības ķimikalizācijas dēļ ir nepieciešams kontrolēt piesārņojuma atlieku līmeni pārtikas produktos un dzīvnieku barībā.

Pārtikai jābūt patērētājam drošai. Šis ir vissvarīgākais princips, kas minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002, kas nosaka, ka drošība un patērētāju uzticēšanās Kopienā un trešajās valstīs ir ļoti svarīga. Maksimāli pieļaujamais kaitīgo vielu daudzums ir norādīts Komisijas 2006. gada 19. decembra Regulā (EK) Nr. 1881/2006, kurā ir minētas šādas piesārņojošo vielu grupas:

• nitrāti,
• mikotoksīni,
• smagie metāli,
• 3-monohlorpropāna-1,2-diols,
• dioksīni un polihlorētie difenili ar dioksīniem līdzīgu efektu,
• polihlorētie bifenili, kas neuzrāda dioksīniem līdzīgu efektu,
• policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži,
• melamīns un tā strukturālie analogi,
• augiem specifiski toksīni.

J.S. Hamilton laboratorijas piedāvā pesticīdu atliekvielu testēšanu mūsu pesticīdu testēšanas kompetences centrā Hamilton UO-Technologia Sp. z o.o., kurā koncentrēti gan mūsu pesticīdu atliekvielu testēšanas eksperti, gan arī modernākās testēšanas tehnoloģijas.

Mēs piedāvājam testēšanu visdažādākajos produktos, piemēram:

• svaigi / saldēti augļi / dārzeņi un to konservi, ieskaitot sulas
• svaigas / kaltētas sēnes
• olas
• labība un pārstrādāti graudaugi
• zaļumi, tējas
• svaiga / saldēta gaļa
• svaigas / saldētas zivis
• piens un piena produkti
• salikti un pārstrādāti produkti

Pieejamas speciāli izstrādātas metodes bioloģiskās lauksaimniecības produktu testēšanā

Pesticīdu atliekvielas, kas tiek noteiktas atsevišķi:

• hlorāti un perhlorāti
• etefons
• fosfonskābe un fosetils
• maleīnskābes hidrazīds
• ditiokarbamāti, aprēķināti kā CS2
• mepikvats un hlormekvats
• BAC un DDAC / kvartāra amīni
• Citi

Sazinieties ar mums, lai saņemtu Jūsu vajadzībām atbilstošāko piedāvājumu!

Antibiotikas un citi medikamenti bieži tiek izmantoti cilvēku un dzīvnieku ārstēšanai. Šo vielu izgudrošana un izmantošana tiek uzskatīta par 20. gadsimta medicīnas lielāko sasniegumu.

Tomēr, ja šīs vielas ir atrodamas muskuļaudos, dzīvnieku subproduktos vai dzīvnieku izcelsmes produktos (piemēram, pienā, olās, medū), tās var kļūt par iespējamo cēloni negatīvai ietekmei uz patērētāju veselību. Lielākā daļa šādu gadījumu rodas neievērojot noteiktu pagarinājuma periodu, piemērojot veterināro medikamentu devas, kas neatbilst indikācijām, neievērojot medikamentu lietošanas rekomendācijas vai lietojot tos neatbilstošām dzīvnieku sugām. Lai aizsargātu Eiropas Savienības valstu patērētāju veselību, ir ieviesti vairāki ierobežojumi un noteikumi, kas precizē antibiotiku un citu medikamentu lietošanu produktīvajiem dzīvniekiem.

Veterināro medikamentu atlieku klātbūtnes uzraudzība ir ļoti kompleksa un sarežģīta, jo šie medikamenti veido dažādas grupas (atsevišķu savienojumu ķīmisko struktūru atšķirību dēļ) un dzīvnieku metabolisms spēcīgi ietekmē atlieku klātbūtni gala produktā. Atliekvielu testēšanā, kas salīdzinoši ātri ļauj izvērtēt neapstrādātu izejvielu partijas, izmanto mikrobioloģiskā skrīninga metodes un jaunākās testēšanas metodes (kombinējot šķidruma hromatogrāfiju un gāzu hromatogrāfiju tandēmā ar masspektrometriju).

Padziļinātākas testēšanas metodes tiek izstrādātas un validētas J.S. Hamilton Poland Sp. z o.o. laboratorijās Gdiņā, nodrošinot arvien plašāku savienojumu noteikšanu dažādos pārtikas produktos, ņemot vērā stingrākos noteikumus par maksimālo atlieku daudzuma samazināšanu dažāda veida produktos. Lielākā daļa šo metožu ir apstiprinātas zemākā iespējamā atlieku līmeņa noteikšanai, tāpēc tās var izmantot, lai uzraudzītu produktus, kas ir brīvi no veterinārajiem medikamentiem.

Sazinieties ar mums, lai saņemtu Jūsu vajadzībām atbilstošāko piedāvājumu!

Dioksīni nonāk apkārtējā vidē notiekot nepilnīgai ogļūdeņražu sadegšanai hlora klātbūtnē tādos procesos kā, piemēram atkritumu dedzināšana, cementa ražošana, nepareizi noregulētos iekšdedzes dzinējos, papīra ražošanas procesā, mežu ugunsgrēkos u.c. Polihlorinēto bifenili (PCBs) var būt dažādu elektroiekārtu komponenšu sastāvā, smērvielu un palstmasu sastāvā un citur. Dioksīni un dioksīniem līdzīgie PCBs uzkrājās vidē un ar barību un ūdeni nonāk gan produktīvajos dzīvniekos, gan arī cilvēku uzturā. Cilvēki dioksīnus uzņem galvenokārt ar pārtiku (~25% ar gaļu, ~26% ar zivīm, ~16% ar pienu, ~21% ar piena produktiem un ~ 4% ar eļļām.

Polihlorētie dibenzo-p-dioksīni (PCDD) un polihlorētie dibenzofurāni (PCDF) tiek saukti par dioksīniem – tā ir vairāk nekā 200 līdzīgas ķīmiskās struktūras vielu grupa (radniecīgas vielas), kas atšķiras ar hlora atomu stāvokli un skaitu molekulā un ir ar pierādītu toksisku ietekmi uz dzīviem organismiem. Saskaņā ar vairākiem pētījumiem, līdzīgs toksiskuma mehānisms ir arī polihlorētajiem bifeniliem (PCB).
17 dioksīniem radniecīgas vielas, kas satur 4 līdz 8 hlora atomus, var īpaši kaitēt cilvēku veselībai. Ļoti toksiski PCDD un PCDF savienojumi ir tie, kuros hlora atomi ir otrajā, trešajā, septītajā un astotajā pozīcijā, piemēram 2, 3, 7, 8-tetrahlordibenzo-p-dioksīns (TCDD). Atsevišķas dioksīniem un polihlorētiem bifeniliem radniecīgās vielas  var būt ar dažādu toksiskumu cilvēku un dzīvnieku organismiem, tāpēc rezultātu izteikšanā tiek izmantoti attiecīgi pārrēķina koeficienti, kas pazīstami kā toksiskuma faktori. Toksiskuma ekvivalences koeficientu (TEF) izmantošana dod iespēju izteikt radniecīgo vielu toksiskumu summu un atvieglo riska novērtējumu. Testēšanas rezultāti tādējādi tiek izteikti summējot visu dioksīnu un dioksīniem līdzīgo polihlorēto bifenilu toksiskuma ekvivalentus (TEQ), kas ir atsevišķu radniecīgo vielu un to toksiskumu summa. TEQ vērtība parāda, cik reižu savienojuma toksicitāte cilvēkam ir mazāka par vistoksiskāko radniecīgo vielu (proti, 2, 3, 7, 8-TCDD ar TEF = 1).

Sazinieties ar mums, lai saņemtu Jūsu vajadzībām atbilstošāko piedāvājumu!

Mikotoksīni ir toksiskas vielas, ko producē dažādu sugu pelējuma sēnītes, galvenokārt Aspergillus, Penicilium un Fusarium. Faktori, kas ietekmē mikotoksīnu veidošanos, ietver pelējuma sēnīšu celmu, substrāta veidu, mitrumu un apkārtējās vides temperatūru, ūdens saturu produktā un produkta gatavības pakāpi. Mikotoksīni var izraisīt vairākas saslimšanas, tie ir toksiski, ja uzņemti lielos daudzumos, bet ilgtermiņā pat nelielas devas var radīt draudus veselībai. Papildus kaitējumam veselībai, mikotoksīni var radīt milzīgus ekonomiskos zaudējumus.

J.S. Hamilton laboratorijas piedāvā veikt šādu mikotoksīnu noteikšanu dažādos pārtikas un dzīvnieku barības paraugos:

Aflatoksīni B1, B, G1, G2 un to summa, aflatoksīns M1, deoksinovalenols (DON), ohratoksīns A, T-2 toksīns, HT-2 toksīns, fumonizīni B1 un B2, zearalenons, patulīns un melno graudu alkaloīdi.

Policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži (PAO) (to starp benzo(a)pirēns) ir policikliski ogļūdeņraži, kas satur kondensētus benzola gredzenus. Tie veidojas sadegšanas procesā (koksnes dedzināšanas procesā, smēķējot cigaretes vai asfalta ražošanā). Tie var parādīties pārtikā termiskās apstrādes ceļā (cepšana, kūpināšana un grilēšana) vai vides piesārņojuma dēļ.

PAO klātbūtne pārtikā nav vēlama, jo tiek uzskatīts vai par daudziem ir pierādīts, ka tie ir ar genotoksisku, kancerogēnu un mutagēnu iedarbību. PAO uzraudzība pārtikas produktos ir ražotāju intereses objekts jau daudzus gadus. J.S. Hamilton Poland Sp. z o.o. laboratorijām ir atbilstoša analītiskā metodoloģija, kas, ņemot vērā dažādus maksimāli pieļaujamos līmeņus, ļauj noteikt PAO dažāda veida pārtikas produktos.

Smagie metāli ir pārtikas piesārņotāji, kas iekļūst pārtikas produktos no apkārtējās vides. Saskaņā ar pieejamo literatūru, lielākā daļa augu un augu izcelsmes produktu, piemēram, maize un visi graudaugi, zivis un jūras veltes ir visneaizsargātākie pret piesārņojumu, ko rada smagie metāli. Visbiežākie un visbīstamākie pārtikā sastopamie smagie metāli ir kadmijs (Cd), svins (Pb), dzīvsudrabs (Hg) un arsēns (As). Ilgstoši paaugstināta šo elementu iedarbība var palielināt risku saslimt ar vēzi un izraisīt nervu sistēmas darbības traucējumus, kā arī traucēt imūnās funkcijas.

J.S. Hamilton Poland Sp. z o.o. Gdiņas laboratorija piedāvā atbilstoši attīstītas testēšanas metodes, kas atbilst starptautiskajiem standartiem. Testēšanā tiek izmantotas progresīvākās ierīces – mineralizētāji, ICP-MS, ICP-OES, FAAS.

Pārtikas piedevu izmantošanas mērķis ir pastiprināt pārtikas produkta garšu, paaugstināt produkta stabilitāti, atvieglot tehnoloģisko procesu un bieži vien padarīt produktu pievilcīgāku. ES tiesību akti pārtikas piedevas definē kā “jebkuru vielu, kas pati par sevi netiek uzņemta uzturā vai netiek izmantota kā raksturīga pārtikas sastāvdaļa neatkarīgi no tās iespējamās uzturvērtības, kas apzināti tiek pievienota pārtikai tās ražošanas, pārstrādes, sagatavošanas, apstrādes, iepakošanas, transportēšanas un uzglabāšanas laikā tehnoloģisku apsvērumu dēļ un izraisa vai var izraisīt vielas vai tās atvasinājumu tiešu vai netiešu kļūšanu par pārtikas sastāvdaļu.”

Pārtikas piedevas lietošanu var atļaut tikai tad, ja tā atbilst šādiem nosacījumiem:

• izmantošana ieteiktajā daudzumā neapdraud patērētāju veselību;
• pastāv pamatota tehnoloģiska vajadzība, kuru nevar izpildīt jebkurā citā veidā;
• tās izmantošana nav maldinoša un patērētājiem sniedz priekšrocības.

Pārtikas piedevu izmantošana rada nepieciešamību izmantot attiecīgas metodes, lai noteiktu, vai nav pārsniegts pieļaujamais līmenis. Šim nolūkam J.S. Hamilton Poland Sp. z o.o. laboratorija Gdiņā izmanto dažādas testēšanas metodes – hromatogrāfiju (gāzu hromatogrāfiju, šķidruma hromatogrāfiju, plānslāņa hromatogrāfiju), spektrofotometriju, spektroskopiju (ICP-OES un ICP-MS) un destilāciju.

Pārtikas produktu viltošana ir problēma, ar ko cilvēki saskaras kopš atklāja, ka pārtikas ražošana var būt ienesīga. Šobrīd pārkāpumi ir konstatēti gandrīz visām pārtikas grupām, kas šo aspektu padara par vienu no nopietnākajām problēmām. Var viltot pienu un piena produktus, šokolādi un šokolādes produktus, gaļu un gaļas produktus, augu eļļas, augļu un dārzeņu sulas, medu un alkoholiskos dzērienus.

Falsifikācijas pakāpes novērtējums var tikt balstīts uz nepareizu informāciju uz iepakojuma (kas ir saistīts ar sastāvdaļas pievienošanu, kas nav norādīta), informācijas trūkumu par izmantotajiem konservantiem vai nepareizi izmantotu produkta nosaukumu (piemēram, produkta nosaukums ir “sviests”, bet tas ir ražots arī no citas izcelsmes taukvielām, ne tikai piena taukiem). Bieži vien dārgāka sastāvdaļa tiek aizstāta ar lētāku (pat ar sastāvdaļām, kuras nedrīkst atrasties pārtikas produktos – piemēram, melamīna pievienošana).

Lai noteiktu pārtikas viltošanu, nepieciešamas atbilstošas metodes – gan tradicionālās metodes (piemēram, piena sasalšanas punkta noteikšana, lai noteiktu atšķaidīšanu ar ūdeni, vai Lugola šķīduma pievienošana gaļai, lai noteiktu cietes piedevu pievienošanu), gan arī fermentatīvās, ģenētiskās, mikroskopiskās vai instrumentālās metodes – hromatogrāfija, izotopu noteikšana, spektrofotometrija un spektrālās metodes.

Lai izvēlētos pareizo metodiku, nepieciešama vispusīga sadarbība starp klientu un laboratoriju, jo ir jāizvēlās ne tikai izmantojamā tehnika, bet, pirmkārt, jāidentificē darbības virziens, lai palīdzētu atklāt iespējamo īpašību, kas atbild par konkrēto viltojumu.

Eksperimenti ar pārtikas apstarošanu tika aizsākti Amerikas Savienotajās Valstīs pirms Otrā pasaules kara. Tomēr tikai pēc Otrā pasaules kara uzplauka kodolenerģijas izmantošana pārtikas fiksācijas tehnoloģijās, jo kara gados izstrādātajām kodoltehnoloģijām vajadzēja atrast mierpilnu pielietojumu. Pārtikas nozare saskatīja potenciālos ieguvumus no pārtikas produktu glabāšanas laika pagarināšanas.

Pārtikas produktu apstarošana sevī ietver produktu pakļaušanu radioaktīvā kobalta 60 vai cēzija 137, gamma staru vai liela ātruma elektronu staru iedarbībai. Šo darbību rezultātā ķēdes reakcija nomāc augļu un dārzeņu pūšanu, nomāc dārzeņu dīgšanu un augļu nogatavošanos, nogalina baktērijas un neitralizē piemaisījumus. Pārtikas apstarošana ir pieņemama (ja tā ir tehniski pamatota), ja tā nerada draudus cilvēku veselībai un dzīvībai.